Mistiskie apļi un piktogrammas…

http://www.saulesjosta.lv/print.php?sid=213

Sameklēja Juris Bērziņš

Pirmie apļi uz laukiem tika novēroti 1972. gadā, kad divi aculiecinieki Arturs Šatlvuds un Brjūs Bonds sēdēja uz kraujas malas un cerēja ieraudzīt to nezināmo lidojošo objektu, kas padarīja šo Anglijas rajonu par ufologu apbrīnas objektu. Taču tas, ko viņi ieraudzīja tajā gaišajā pilnmēness naktī, bija ekstraordinārs: simts (30m) pēdu attālumā viņi ieraudzīja, kā daļa vārpu noguļas, veidojot precīzu apli. No tā brīža ir pienākuši vairāk nekā 80 ziņojumu, kas vēsta tieši to pašu. Aplis izveidojas aptuveni 20 sekundēs, un bieži to pavada īpatnēja skaņa, ko izdevās arī ierakstīta lentē, pēc tam NASA to identificēja kā nedabiski radušos skaņu (ne no dabas). Pēc desmit dienām šis fenomens jau bija izpaudies kvantitātē. Tajā laikā pienāca vairāk nekā 9000 ziņojumu par apļiem visā pasaulē, bet 90% ziņojumu bija no Anglijas. Nav lieki pieminēt, ka vairākums savus ziņojumus iespējams vispār nekur nesūtīja, vienkārši nesaprot, un kur par to būtu jāziņo. Deviņdesmitajos gados apļi pārspēja visus iepriekšējos gan kvantitātes, gan smalkuma un kvalitātes ziņā. Tagad tie nebija vienkārši apļi, bet veselas grupas pa trim, četriem un vairāk apļiem kopā, tie veidoja veselas piktogrammas, sarežģītas figūras, taisnstūrus, trijstūrus un daudzstūrus, tas bija skaists skats – vērot tos no putna lidojuma, sēžot lidmašīnā.

Varbūt divu vecīšu, večinu vai puiškānu nedarbi?

Ja jūs tā uzskatāt, tad nebūsit mazākumā, jau kuro reizi britu valdība cenšas pakļaut sev sabiedrības domas par nezināmo, izmantojot dezinformāciju, ko sauc par “atkronēšanas” metodi. To izmantoja aukstā kara laikā, lai kontrolētu sabiedrības domas NLO sakarā. (Tas bija galvenais Robertsona Penela uzdevums 1953. gadā, bet par to uzzināja tikai 1977. gadā, pateicoties Informācijas Brīvības Paktam ASV). Šī metode ir iedarbīga, tāpēc ka masu saziņas līdzekļi nedod nekādu zinātnisku vai tehnisku informāciju, uz kuras pamata varētu veidoties cilvēka individuālais viedoklis. Pēc tam fenomens tiek apsmiets, apņirgts kopā ar citām galējām tēmām vai, balstoties uz dažādu “ekspertu” atzinumiem, kas to izskaidro ar sliktiem laika apstākļiem vai kāda huligāniskiem izlēcieniem. Noskaidrosim, kā šādi meli top.

Dokumenti liecina, ka visi apļi ir divu vecīšu – Duga un Deiva roku darbs. Tagad zināms, ka viņus apmācīja britu valdības pēc CIP pavēles – viņiem tika pavēlēts visus apļus atzīt par savējiem. Informācijas, kas saņemta no augsti stāvošām personām Britu Aizsardzības Birojā, liecina, ka valdība uzrādīja šos divus “jokdarus”, lai diskreditētu fenomenu un nomierinātu sabiedrības saasināto interesi par apļiem. Taču, kad televīzijas intervijā viņiem parādīja dažu apļu kombinācijas – figūras, viņi vienā mutē apgalvoja, ka nav tās taisījuši, lai gan pirms tam apgalvoja, ka visas figūras Anglijā ir viņu veikums. Līdz programmas beigām viņi paši vairs nevarēja pateikt, kurus apļus ir, kurus nav veidojuši. Programmā netika parādīti viņu īstie darbi – mazu un greizi izmīdītu plankumu vietā tur bija lielas, skaistas un smalkas figūras. Pēc Duga un Deiva pie apvāršņa parādījās daudz viltvāržu, daži to darīja naudas, citi slavas dēļ. Vidēji aptuveni 30% figūru bija izveidojuši cilvēki. Ne tik sen kādu grupu pazīstamu blēžu lētas sensācijas dēļ bija nolīgusi BBC jaunumu grupa, lai tie brauktu uz Jaunzēlandi un izveidotu tur figūru.

Cilvēka rīcībā nav tādu tehnoloģiju

Šobrīd ir fiksēti vairāk par 7000 apļiem, kurus radījuši spēki, kas nepadodas zinātnes izskaidrojumiem. Falsifikatoriem traucē tas, ka labība noteikti jāpiespiež ar kādu fizisku priekšmetu, lai to noliektu, bet tas salauž stiebrus. Īstajām figūrām stiebri nav salauzti, bet tikai pieliekti aptuveni collu no zemes – stiebra pirmā posma augstumā. Tā vien liekas, ka augi kaut kādā veidā tiek īslaicīgi sasildīti, kas tos padara lokanus, bet pēc noguldīšanas, saliekšanas deviņdesmit grādu leņķī, tie atkal kļūst cieti, bet neiztaisnojas. Cilvēkiem pagaidām nav zināma tehnoloģija, kas varētu ko tādu paveikt. Šī metode ir visu īsto apļu pamats. Tāpat falsifikatoriem neizdosies atkārtot citas pazīmes, kas raksturīgas īstajiem apļiem – radīt vārpas paresninājumu, stiebra mezgliņu izmaiņas un dīgļa izmaiņas graudā, kā arī tukšumu veidošanos stiebrā, it kā tie būtu uzkarsēti. Īstajos apļos novēro arī izmaiņas augu šūnās. Taču tas viss nenodara augam ļaunu, tas turpina augt. Pakaļdarinājumā to izdarīt nav iespējams. Atšķirības ir skaidri redzamas. Bez tam īstās figūras ir matemātiski pilnīgi perfektas, dažās ir iešifrētas sarežģītas teorēmas, figūru malas izceļas ar ķirurģisku precizitāti. Vārpas ir savērptas spirālē, kur izmantotas tās pašas logaritmiskās proporcijas, kas Fibonači skaitļos vai zelta proporcijās. Tās var atrast Dabā, piemēram, gliemežvākos vai auna raga izliekumā. Figūras pamatu var veidot pat 5 slāņi, un katrā no tiem kvieši savērpti pretējā virzienā iepriekšējam. Katra vārpiņa akurāti guļ blakus otrai. Figūras centrā vārpas var būt tik viltīgi savērptas, ka centrā var atrasties viena vienīga vertikāli stāvoša vārpa. Bet parasti centrā ir vairākas vertikāli stāvošas vārpas, mazs pudurītis. Īsto apļu veidošanā noslēpumainie spēki izmanto īpaši sarežģītas Eiklīda ģeometrijas formas, lai izmainītu magnētisko struktūru, kuras dēļ kompasi apļos nevar noteikt ne ziemeļus, ne dienvidus, kameras, mobilie telefoni un baterijas nestrādā, bet lidmašīnas mēraparāti sāk taisīt jokus, tām lidojot virs apļiem. Te varētu būt arī kas cits – kāds mums nezināma spēka lauks, kāds darbojas arī anomālajās zonās. Geigera skaitītājs uzrāda radiācijas palielināšanos, kas ir trīs reizes augstāks par normālo fonu. Arī dzīvnieki no apkārtējām fermām cenšas izvairīties no figūrām un pat paša lauka. Ļoti bieži auto akumulatori apkārtnes ciemos pilnībā izlādējas, un dažreiz elektrība izslēdzas visā ciemā.

Par neizskaidrojamo

Makss Heindels.
(fragmenti)

Pagājušās dzīves kopskats. www.e-mistika.lv

Mēs varam censties kā gribēdami garu ilgāk miesas atturēt, tomēr pēdīgi nāk laiks, kur tas, cilvēkam pēdējo elpas vilcienu izdarot, ķermeni atstāj. Sirdī pārtrūkst sudraba pavediens, un tā apstājas pukstēt. Pārtrūkušais pavediens atbrīvo dzīvības ķermeni, un tas kopā ar dziņu ķermeni vēl trīs dienas un naktis lidinās virs redzamā ķermeņa. Tanī laikā gars apskata visu pagājušo dzīvi. No šīs apskates atkarājas visa viņa viņpasaules dzīve, sākot ar nāvi un beidzot ar jaunu iemiesošanos.

Te varētu rasties jautājums: “Kā gan iespējams pagājušo dzīvi no šūpuļa līdz kapam apskatīt, jo mēs taču bieži pat neatceramies, ko mēnesi vai divus atpakaļ esam darījuši? Cilvēki ar vislabāko atmiņu to nespēs izdarīt.”

Ja pazīstam apzinīgās un zemapzinīgās atmiņas darbību un veidu, kādā notiek pēdējās uztvere, tad šīs mīklas atrise nav grūta. Zemapzinīgās atmiņas uztveres un uztverto dzīves gleznu uzglabāšanas veidu visvieglāk apgaismos sekošais piemērs: “Ja ejam pa lauku, ainavas novērodami, tad aitera vibrācijas pienes mūsu redzei redzētā attēlu visos sīkumos. Par nožēlošanu, cik tas bēdīgi arī nav, jāsaka līdz ar Kristu “acis jums gan ir, bet jūs neredzat”. Un patiešām, mūsu apziņa uzjem tikai niecīgu daļu no redzētā, kas tad arī paliek atmiņā uz kādu laiku. Laika skrejā uzjemtais kļūst ļoti nenoteikts, un atmiņā atsaukts, tas zaudē daudz no pirmatnējā spilktuma. Turpretīm zemapzinīga atmiņa ir gluži citāda.

Fotografa kameras uzjēmuma rezultāti arī ir dažādi. Fiksētie priekšmeti raida aitera vibrācijas, kas visos sīkumos iespiežas jūtīgajā platē, pie kam nav no svara, vai fotografs tās novērojis, vai ne. Uzjēmumu pēc patikas var palielināt. Tas pats notiek ar zemapzinīgo atmiņu, to var automātiski katru mirkli, neatkarīgi no gribas, iedarbināt.

Ar pirmo elpas vilcienu piedzimstot un pēdējo nomirstot, mēs ieelpojam gaisu, kas pildīts ar apkārtnes priekšmetiem. Un to pašu aiteri, kas attēlus pievada mūsu acīm, mēs ieelpojam plaušās, kur tas asinīm skābekli piegādā. Tā viņš savā ceļā sasniedz sirdi. Šī orgāna kreisajā daļā, netālu no smailes, atrodas mazs, ļoti jūtīgs atoms, kas tur paliek visu mūsu zemes mūžu. Viņš ir citāds kā citi atomi, kas nāk un iet. Viņš ir Dieva īpašums ar sevišķi noteiktu uzdevumu. Šo atomu var nosaukt par dievišķu atzīmju grāmatu. Kamēr asins caur sirdi atkal un atkal riņķo, atomā atzīmējas visu mūsu labo un ļauno darbu attēli. Atzīmēto var nosaukt par zemapzinīgu atmiņu. Mirstot tā dod ļoti skaidru mūsu bijušās dzīves kopskatu un liek pamatu mūsu nākošai dzīvei. Cilvēki, kas atradušies bezsamaņas stāvoklī un atkal atdzīvināti, stāsta, ka pēdējā mirklī visa dzīve zibeņa ātrumā tiem pavīdējusi acu priekšā. Kaut gan slīcēja dzīvības ķermenis atstājis fizisko ķermeni, tomēr sidraba saite nav pārtrūkusi un cilvēku var atkal atdzīvināt. Slīcējs zaudē apziņu uz reizi, turpretīm parastā nāves guļā apziņa daudz mošāka un izbeidzas tikai tad, kad saite trūkst un dzīvības ķermenis atstāj mirušo. Apziņa uz laiku apstājas un dzīves kopskats izbeidzas. Kopskata apskates garums nav visiem vienāds, skatoties, vai dzīvības ķermenis stiprs, vai spēcīgs, vai ilgi slimojot novājināts. Jo ilgāku laiku varam pārskatīt dzīvi, jo mierīgāka un netraucētāka mūsu apkārtne, jo dziļāka un neizdzēšamāka ir turpmākā ietekme. Gars pārdzīvos bijušās ļaunās parašas un pārkāpumus šķīstīšanās ugunīs daudz vieglāk nekā tad, kad dzīves ļaunās puses viegli garām paslīdējušas. Nākošā dzīvē tādam sirdsapziņas klusā balss nedos miera un sodīs to par iepriekšējās dzīves pārkāpumiem.

Ja nāves mirklī apkārtne ir trokšņaina, piem., kara troksnis vai arī tuvinieku pārāk lielās gaudas, tad gars tiek traucēts un nedabū mierīgi aiziet, nedabū skaidru pagājušās dzīves pārskatu. Pēckapa dzīve tad ir nenoteikta, jo gars nebauda tādu piedzīvojumu augļu kopskatu, kādu tas gūst normālos apstākļos miesu atstājot. Viņam nākošajā iemiesojumā trūks labo darbu ierosme un biedinājumi no ļaunā. Viņa garīgā augsme zināmā mērā palēnināsies. Labdarīgie evolūcijas spēki, cilvēkam mirstot, tomēr iespaidīgi darbojas, lai traucēkļi neatstātu nevēlamo ietekmi. Kādus soļus viņi sper, to paskaidrosim, apskatot bērnu dzīvi debesīs.