Par neizskaidrojamo
Novembris 30, 2006
Makss Heindels.
(fragmenti)
Pagājušās dzīves kopskats. www.e-mistika.lv
Mēs varam censties kā gribēdami garu ilgāk miesas atturēt, tomēr pēdīgi nāk laiks, kur tas, cilvēkam pēdējo elpas vilcienu izdarot, ķermeni atstāj. Sirdī pārtrūkst sudraba pavediens, un tā apstājas pukstēt. Pārtrūkušais pavediens atbrīvo dzīvības ķermeni, un tas kopā ar dziņu ķermeni vēl trīs dienas un naktis lidinās virs redzamā ķermeņa. Tanī laikā gars apskata visu pagājušo dzīvi. No šīs apskates atkarājas visa viņa viņpasaules dzīve, sākot ar nāvi un beidzot ar jaunu iemiesošanos.
Te varētu rasties jautājums: “Kā gan iespējams pagājušo dzīvi no šūpuļa līdz kapam apskatīt, jo mēs taču bieži pat neatceramies, ko mēnesi vai divus atpakaļ esam darījuši? Cilvēki ar vislabāko atmiņu to nespēs izdarīt.”
Ja pazīstam apzinīgās un zemapzinīgās atmiņas darbību un veidu, kādā notiek pēdējās uztvere, tad šīs mīklas atrise nav grūta. Zemapzinīgās atmiņas uztveres un uztverto dzīves gleznu uzglabāšanas veidu visvieglāk apgaismos sekošais piemērs: “Ja ejam pa lauku, ainavas novērodami, tad aitera vibrācijas pienes mūsu redzei redzētā attēlu visos sīkumos. Par nožēlošanu, cik tas bēdīgi arī nav, jāsaka līdz ar Kristu “acis jums gan ir, bet jūs neredzat”. Un patiešām, mūsu apziņa uzjem tikai niecīgu daļu no redzētā, kas tad arī paliek atmiņā uz kādu laiku. Laika skrejā uzjemtais kļūst ļoti nenoteikts, un atmiņā atsaukts, tas zaudē daudz no pirmatnējā spilktuma. Turpretīm zemapzinīga atmiņa ir gluži citāda.
Fotografa kameras uzjēmuma rezultāti arī ir dažādi. Fiksētie priekšmeti raida aitera vibrācijas, kas visos sīkumos iespiežas jūtīgajā platē, pie kam nav no svara, vai fotografs tās novērojis, vai ne. Uzjēmumu pēc patikas var palielināt. Tas pats notiek ar zemapzinīgo atmiņu, to var automātiski katru mirkli, neatkarīgi no gribas, iedarbināt.
Ar pirmo elpas vilcienu piedzimstot un pēdējo nomirstot, mēs ieelpojam gaisu, kas pildīts ar apkārtnes priekšmetiem. Un to pašu aiteri, kas attēlus pievada mūsu acīm, mēs ieelpojam plaušās, kur tas asinīm skābekli piegādā. Tā viņš savā ceļā sasniedz sirdi. Šī orgāna kreisajā daļā, netālu no smailes, atrodas mazs, ļoti jūtīgs atoms, kas tur paliek visu mūsu zemes mūžu. Viņš ir citāds kā citi atomi, kas nāk un iet. Viņš ir Dieva īpašums ar sevišķi noteiktu uzdevumu. Šo atomu var nosaukt par dievišķu atzīmju grāmatu. Kamēr asins caur sirdi atkal un atkal riņķo, atomā atzīmējas visu mūsu labo un ļauno darbu attēli. Atzīmēto var nosaukt par zemapzinīgu atmiņu. Mirstot tā dod ļoti skaidru mūsu bijušās dzīves kopskatu un liek pamatu mūsu nākošai dzīvei. Cilvēki, kas atradušies bezsamaņas stāvoklī un atkal atdzīvināti, stāsta, ka pēdējā mirklī visa dzīve zibeņa ātrumā tiem pavīdējusi acu priekšā. Kaut gan slīcēja dzīvības ķermenis atstājis fizisko ķermeni, tomēr sidraba saite nav pārtrūkusi un cilvēku var atkal atdzīvināt. Slīcējs zaudē apziņu uz reizi, turpretīm parastā nāves guļā apziņa daudz mošāka un izbeidzas tikai tad, kad saite trūkst un dzīvības ķermenis atstāj mirušo. Apziņa uz laiku apstājas un dzīves kopskats izbeidzas. Kopskata apskates garums nav visiem vienāds, skatoties, vai dzīvības ķermenis stiprs, vai spēcīgs, vai ilgi slimojot novājināts. Jo ilgāku laiku varam pārskatīt dzīvi, jo mierīgāka un netraucētāka mūsu apkārtne, jo dziļāka un neizdzēšamāka ir turpmākā ietekme. Gars pārdzīvos bijušās ļaunās parašas un pārkāpumus šķīstīšanās ugunīs daudz vieglāk nekā tad, kad dzīves ļaunās puses viegli garām paslīdējušas. Nākošā dzīvē tādam sirdsapziņas klusā balss nedos miera un sodīs to par iepriekšējās dzīves pārkāpumiem.
Ja nāves mirklī apkārtne ir trokšņaina, piem., kara troksnis vai arī tuvinieku pārāk lielās gaudas, tad gars tiek traucēts un nedabū mierīgi aiziet, nedabū skaidru pagājušās dzīves pārskatu. Pēckapa dzīve tad ir nenoteikta, jo gars nebauda tādu piedzīvojumu augļu kopskatu, kādu tas gūst normālos apstākļos miesu atstājot. Viņam nākošajā iemiesojumā trūks labo darbu ierosme un biedinājumi no ļaunā. Viņa garīgā augsme zināmā mērā palēnināsies. Labdarīgie evolūcijas spēki, cilvēkam mirstot, tomēr iespaidīgi darbojas, lai traucēkļi neatstātu nevēlamo ietekmi. Kādus soļus viņi sper, to paskaidrosim, apskatot bērnu dzīvi debesīs.
